Par Krāmiem

Ir lietas, kas man tā arī nepadodas. Īsti nesaprotu, tas tādēļ, ka man nav paredzēts, vai tā mana dabiskā spītība kaut kur dziļi iekšā sēž? Cik zinu, esmu šeit ne pasaules otrā galā. Es negribu uz Ķīnu, nejūtu šīs varenās valsts aicinājumu, ja jau mani tur nevelk, tātad mani tur nevajag. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas plēšas pēc dzīves ārzemēs,  ''copē'' ārzemniekus un skandina: ''Visur citur ir labāk kā šeit - dzimtenē!'' Man patīk mani meži, mana zeme, ūdeņi, mīlu tieši tās debesis, kas te gaisā dzīvo. 
Nu tad par to kāpēc nepadodas - visticamāk, ka manī slēpjas doma, ka diez vai man tas ir vajadzīgs, kā tukšs iepakojums no kaut kā. Tu to vari paturēt un izmantot, piemēram, par krūzi, bet jautājums ir vai tev šis krūzei līdzīgais priekšmets ir vajadzīgs, ja tev jau ir vairākas krūzes un pēc liekas neprasās? Labi. Ja neder krūze, tad tas var būt puķu pods, tomēr pajautā sev: ''Vai tiešām tagad audzēsi puķes, ja līdz šim to neesi darījis? '' Ok, neder. Tā var būt kārbiņa dažādām sīklietiņām, bet vai tad tu nebiji tas, kas solījās visas savas mazmantiņas, sīciņās atmiņas, dārgumiņus glabāsi skaistās, rotātās kastītēs? Ir lietas, kas mums vienkārši neder, kaut sities nost, bet neder! Un tukšo iepakojumu mēs liksim musorā...