/pagājušā gada maijā/
Nebija pat pilnmēness, kad lauku ciematiņa ļaudis klejoja pa
smilšainajiem ceļiem savās takās un netakās. Viens tāds kā vēja pūsts un
pa daļai saduļķots, kā govju mīta peļķe. Divi tādi ar mugurām viens
pret otru un telefoniem rokās. Mēle kaut kā liedza tiem sarunāties. Bija
arī vesels bars suņu, kurus droši vien varētu ievietot portālā
meklējos.lv! Neskatoties uz odu bariem, kas manu asiņu valdzināti spieto
ap manu galvu, es gan nejūtos kā gaļa. Es vēl varu uzvilkt puķainus
svārciņus, zīmēt dūjas smiltīs, un izlikties, ka man patīk poniji.
Es gribēju teikt, ka plēš mani.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru