Es, protams, priecājos, ka esi darbā, jo mani neviens nesatrauc ar monologiem, kam raksturīga pasaules gala tematika. Tomēr, man pietrūkst Tevis. Visu šo jauno gadu pietrūkst. Gads beidzās ar ķibelēm un tā pat arī iesākās jaunais. It kā sīkumi... Mūsu rakstura vājums, kad padodamies, kad atslēgas uz sirds mājām lūzt, un nav kaut kā, kas iespējams nevienam nav vajadzīgs, tik kāds vai kas to pasludinājis vajadzīgu esam. Gribētos arī man sludināt likumus, pēc kuriem vadoties, dzīve, jeb ikdiena, noteikti kļūs labāka. Par nožēlu gan jāsaka, ka arī tad jaunais reiz pārvērtīsies par rutīnu, jo tā būs ikdiena. Iebelžu sev pa pieri !!! Reizēm tik vienkāršas lietas tik viegli aizmirstās. Gribu teikt, ka sākšu ar sevi, manas domas un tas ko redzu, arī tās par Tevi, rodas manī. Iespējams mani meli sev par to kas Tu patiesībā esi, jeb cerības uz to. Es saku sev :
- Cilvēk, sieviete, meitene, bērns_Tu esi laimīga, tev IR, ja iesi uz priekšu, būs vēl un labāk. Tikai neposti jau uzbūvēto.
Iesākt adīt zeķi ir visgrūtākais, pēc tam jau aiziet, bet tik un tā pa ceļam gadās sarežģījumi, raksta maiņa, papēdis, ja nobīšos un neiešu tam cauri zeķe nekad nebūs gatava. Tā teikt jāstājas pretī grūtībām, jāiet cauri.
Negribas jau būt stiprai, vieglāk būt vājai. Dāvis reiz teica: - Negribu iet uz bērnudārzu, bet vajag! Tā jau mums visu dzīvi ir lietas, ko negribas, bet vajag!
Iespējams tā nevajadzētu.
Šobrīd mans elks ir jebkurš, kam nesāp galva.
Mēģinu izprast cēloni - kafija? konfektes? majonēze? psihosomātisks sindroms? es?
Vakar sala tikai kājas īkšķis, šodien visi kāju pirksti, rīt roku pirksti, pēc nedēļas vajadzētu salt man manī.
Neapmierinātība.
Vilšanās.
Kā tikt pie pretējā?
Rādi ceļu man Mēness, jeb seju griezt pret Sauli?
Neraksturīgas šaubas,
Dari un Radi
Kam?
Sev?
Jūsu kopsilei.!
Nejūsmošu par savu vai sveša
ķermeni tikmēr, kamēr tas
manam garam nedos maizi.
Ir lietas, kas man tā arī nepadodas. Īsti nesaprotu, tas tādēļ, ka man nav paredzēts, vai tā mana dabiskā spītība kaut kur dziļi iekšā sēž? Cik zinu, esmu šeit ne pasaules otrā galā. Es negribu uz Ķīnu, nejūtu šīs varenās valsts aicinājumu, ja jau mani tur nevelk, tātad mani tur nevajag. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas plēšas pēc dzīves ārzemēs, ''copē'' ārzemniekus un skandina: ''Visur citur ir labāk kā šeit - dzimtenē!'' Man patīk mani meži, mana zeme, ūdeņi, mīlu tieši tās debesis, kas te gaisā dzīvo.
Nu tad par to kāpēc nepadodas - visticamāk, ka manī slēpjas doma, ka diez vai man tas ir vajadzīgs, kā tukšs iepakojums no kaut kā. Tu to vari paturēt un izmantot, piemēram, par krūzi, bet jautājums ir vai tev šis krūzei līdzīgais priekšmets ir vajadzīgs, ja tev jau ir vairākas krūzes un pēc liekas neprasās? Labi. Ja neder krūze, tad tas var būt puķu pods, tomēr pajautā sev: ''Vai tiešām tagad audzēsi puķes, ja līdz šim to neesi darījis? '' Ok, neder. Tā var būt kārbiņa dažādām sīklietiņām, bet vai tad tu nebiji tas, kas solījās visas savas mazmantiņas, sīciņās atmiņas, dārgumiņus glabāsi skaistās, rotātās kastītēs? Ir lietas, kas mums vienkārši neder, kaut sities nost, bet neder! Un tukšo iepakojumu mēs liksim musorā...
