Uz brīdi neesi vīrietis, esi cilvēks. Aizver acis un ieklausies saturā. Tavai ligzdai sevis dzīvē ir daudz lielāka vērtība kā domājams. Tavs patvērums, paša veidots un piepildīts. Pilna pilsēta patvērumu, pilni lauki, āres, kalni, katrs kustonis tikumu un ne tik tikumu mājā. Bībelē rakstīts, ka manā mājā ir jābūt grēka auglim. Tam noteikti ir jābūt kaut kam ļoti kārdinošam, lai spētu novest no ceļa vīrieti. Pupu mizas un peisas! Tie apmierinās arī ar puvušajiem. Kādreiz brīnījos, kā tas var būt, ka tik skaists, smaržīgs persiks, iekšās var būt tik dziļi iepuvis? Re, ka var, pat ļoti. Ir jābūt ļoti uzmanīgam un izvēlīgam, lai tiktu pie paša labākā. Steiga! Nepacietība! Skriet! Grābt!
Draudziņ, man nav laika, lai saprastu, kas man ir vajadzīgs. Es gribu visu un tagad! Man nav laika vērtību skalām un morāles normām. Es nedzirdu vēju čabinām bērzu lapas, nedzirdu putnu spārnus sitamies, kaut tie sitas manā logā. Man jālauž ainava, jāgāž meži, kalni, jāslien mājas, ceļi. Es nedzirdēšu ko zeme man teiks, nezinu īsti kā smaržo tīrs gaiss, kad ievelk to plaušās līdz pašiem galiņiem, nejūtu smilgu stiebru kaltušo smaržu, jo man nav laika reizi pa reizei apstāties un ieelpot dziļi.
Varbūt kaut kas tiks zaudēts ik pa laikam apstājoties, tomēr zaudēsim arī ja skriesim. To pašu vēju, smaržu un aizmirsīsim, kā veidot savus patvērumus.
