Vēstules

Es, protams, priecājos, ka esi darbā, jo mani neviens nesatrauc ar monologiem, kam raksturīga pasaules gala tematika. Tomēr, man pietrūkst Tevis. Visu šo jauno gadu pietrūkst. Gads beidzās ar ķibelēm un tā pat arī iesākās jaunais. It kā sīkumi... Mūsu rakstura vājums, kad padodamies, kad atslēgas uz sirds mājām lūzt, un nav kaut kā, kas iespējams nevienam nav vajadzīgs, tik kāds vai kas to pasludinājis vajadzīgu esam. Gribētos arī man sludināt likumus, pēc kuriem vadoties, dzīve, jeb ikdiena, noteikti kļūs labāka. Par nožēlu gan jāsaka, ka arī tad jaunais reiz pārvērtīsies par rutīnu, jo tā būs ikdiena. Iebelžu sev pa pieri !!! Reizēm tik vienkāršas lietas tik viegli aizmirstās. Gribu teikt, ka sākšu ar sevi, manas domas un tas ko redzu, arī tās par Tevi, rodas manī. Iespējams mani meli sev par to kas Tu patiesībā esi, jeb cerības uz to. Es saku sev :
- Cilvēk, sieviete, meitene, bērns_Tu esi laimīga, tev IR, ja iesi uz priekšu, būs vēl un labāk. Tikai neposti jau uzbūvēto.
Iesākt adīt zeķi ir visgrūtākais, pēc tam jau aiziet, bet tik un tā pa ceļam gadās sarežģījumi, raksta maiņa, papēdis, ja nobīšos un neiešu tam cauri zeķe nekad nebūs gatava. Tā teikt jāstājas pretī grūtībām, jāiet cauri.
Negribas jau būt stiprai, vieglāk būt vājai. Dāvis reiz teica: - Negribu iet uz bērnudārzu, bet vajag! Tā jau mums visu dzīvi ir lietas, ko negribas, bet vajag!